Mikelandželas Buonarotis (1475–1564) ir viens no slavenākajiem māksliniekiem Itālijas renesansē. Dzimis Kaprezē, Toskānā, Itālijā, 1475. gada 6. martā, viņš ātri ieguva atpazīstamību par savām izcilajām spējām glezniecībā, skulptūrā, arhitektūrā, dzejā un inženierijā. Cieši saistīts ar Florenci, viņš tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem māksliniekiem un vēsturiskajām personībām visā laikā.

Mikelandžela radīto darbu ietekme uz Eiropas glezniecību un skulptūru bija milzīga. Viņa izdomas ģēnijs noteica jaunus standartus mākslinieciskajai prasmēm un oriģinalitātei, atstājot paliekošu nospiedumu mākslas vēstures attīstībā. Starp viņa vispazīstamākajiem darbiem ir freskas, kas rotā Siksta kapelas griestus Vatikānā, marmora skulptūra „Dāvids” un viņa arhitektūras projekts Sv. Pētera bazilikai Romā.

Mikelandžela mākslinieciskā vīzija izrādījās īpaši ietekmīga pēc 1520. gada, iedvesmojot māksliniekus, kuri pieņēma manierisma stilu un meklēja iedvesmu viņa darbos. Viņa formas attēlošanas metodes, kompozīciju struktūra un cilvēka anatomijas attēlojums kļuva par centrālajiem atsauces punktiem nākamajām paaudzēm, iezīmējot pāreju no Augstās renesanses ideāliem uz sarežģīto izteiksmi, kas raksturīga manierismam.

Savā garajā un ražīgajā karjerā Mikelandžels izveidoja paliekošu mantojumu, kas pārkāpj mākslinieciskās robežas un turpina izsaukt apbrīnu visā pasaulē. Viņš nomira 1564. gada 18. februārī Romā, Itālijā, atstājot plašu darbu kolekciju, kas iemieso cilvēka radošuma ilgmūžību un eleganci.